Es jums izstāstīšu stāstu par savu tēti, Māri Pūpolu, cienījamu biologu, ilggadēju Tomes zivjaudzētavas un Valsts vides dienesta darbinieku.

Pīpēt Māris sāka 25 gadu vecumā krievu armijā. Nepīpēt tur bija grūti, bez pīppauzēm nevarēja dabūt cilvēciski normālus atpūtas brīžus. Tā Māris sāka pīpēt un sāka pamatīgi.

Savā apzinātā vecumā es atceros, ka viņš ik dienas pievārēja 23 paciņas astras vai prīmas. Tās ir bezfiltru cigaretes. Viņa mājā Upesciemā virtuve bija pilna ar paciņu kalniem. Cigaretes viņš iepirka vairumā, jo mazumā jau nebija jēgas, kāda jēga pirkt paciņu, ja pēc dažām stundām tā izkūp.

Pēdējā reize, kad savu tēvu redzēju dzīvu, bija Gaiļezera Onkoloģijas klīnikā pirms vairāk kā 20 gadiem. Mēs pārrunājām plānus, ka varētu aizbraukt uz viņa Bērnības takām Brenguļos un Trikātā. Un šī saruna tā arī palika kā mūsu sapnis, jo pēc dažām nedēļām Māra Pūpola vairs nebija. Viņš aizgāja ar plaušu vēzi.

Tuviniekiem jau gadu desmitiem bija skaidrs, ka tieši tā notiks, un tas bija skaids arī viņam pašam. Mārim apkārt bija pasīvie smēķētāji, māja Upesciemā bija pilna ar tādu darvas, nikotīna, sadeguša papīra izdeguļu smaržu. Un tur neviens neko nevarēja darīt, jo pīpēt vai nepīpēt bija Māra Pūpola izvēle jaunībā. Vēlāk tā bija ar dzelzs tvērienu iecementējusies atkarība.

Kad Māris bija dzīvs, nebija elektronisko cigarešu, nevarēja nopirkt veipu, Narvesenā nikotīna spilventiņus arī nepārdeva.

Tie visi ir šobrīd ieviestie tabakas nozares jaunumi, kurus var ļuļķēt, ingalēt un sūkāt, nebaidoties saslimt ar plaušu vēzi, jo tie nesatur plaušām un elpceļiem kaitīgo darvu un sadegušo papīru.

Es nezinu, vai Māris Pūpols būtu pārgājis no prīmas uz tabakas spilventinu. Varbūt mēs pa visiem būtu piespieduši viņam to darīt un Upesciema māja nebūtu smirdējusi pēc prīmas.

Taču es zinu to, ka bez plaušu vēža mans tētis šogad, iespējams, būtu sagaidījis savu 81o dzimšanas dienu un mēs noteikti būtu aizbraukuši uz tiem Brenguļiem un Trikātu.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti sākuši karagājienu pret bezdūmu un bezdarvas cigarešu alternatīvām. Pirms pāris gadiem desmitkārtīgi pacēla nodokli elektroniskajām cigaretēm, nesen aizliedza garšas un nu plāno tiem, kas grasās atmest pīpēšanu, liegt košļāt nikotīna spilventiņus.

Taču pret cigaretēm, kas izraisa mutes un plaušu vēzi, deputāti nevēršas, jo, kā skaidro Veselības ministrijas departamenta direktore Jana Feldmane, smēķēšana ir Latvijas noturīga tradīcija.

Dārgā Feldmanes kundze!
Pamatīga un noturīga latviešu tradīcija ir dzert šņabi un sist sievu. Valsts ierēdņiem noturīga tradīcija ir ņemt kukuļus. Savukārt publisko iepirkumu organizētāji varētu sarakstīt dainu skapi ar veidiem, cik latviskajai dzīvesziņai atbilst “otkats”.

Ja Saeimas deputāti vēlas būt “progresīvi”, būtu ieteicams sekot nevis tumsonīgākajiem latviešu tradīciju piemēriem, bet palūkoties, kā ļaudis dzīvo Jauzēlandē, kur būs aizliegta cigarešu tirgošana jaunajiem pilsoņiem un kur tiem, kas vēlas atmest pīpēšanu, valsts subsidē elektroniskās cigaretes.